Šajā rakstā vēl nedaudz pastāstīšu par distances pievarēšanu.
Kā jau rakstīju, visa ceļa garumā man nācās apdzīt ļoti, ļoti daudz velocīņubiedru. Aprēķins vienkāršs – izdaliet dalībnieku skaitu ar distanci, un iegūsiet apmēram 80 cilvēkus uz kilometru, tas ir, gandrīz cilvēks uz 12 metriem, ja nemeloju. Ja ņem vērā, ka viņi nestāv kā stabi, tad ir skaidrs, ka, sākot no distances vidus, es bieži vien braucu blakus vieniem un tiem pašiem bisikletistiem.
Turklāt bieži vien cilvēki, kurus apdzinu, mani pamatīgi pārsteidza. Kā tas var būt, ka resņuki, sievietes, pusaudži, ričuki ar piekabēm, dročeskopi no "Maximas" un Latvijas Pasta ir tik tālu man priekšā? Pamatīgs trieciens patmīlībai.
No otras puses, visu var izskaidrot ar starta koridoru. Nākamgad es startēšu ap 1000. pozīciju, par mērķi izvirzīšu nobraukt kā nākas, un tad jau mēs redzēsim, where I stand.
Ko vēl interesantu es redzēju? Vienā no retajiem straujajiem līkumiem (no A2 uz A3, ja nemaldos) es piebremzēju – nepatīk ātri ieiet līkumos, jo neesmu pārliecināts, cik laba ir ričuka saķere ar segumu, un nezinu, kad to sanesīs, bet krist es vājprātā nemīlu.
Man priekšā viens pēc skata profesionālāks džeks gāja iekšā nedaudz ātrāk, bet arī bremzēja. Un te man no aizmugures-labās puses pilnā gaitā izlido pusaudzis un nesas tieši virsū džekam man priekšā. Bremzē, bet jau ir par vēlu – no visa spēka bliež tieši pa rāmja vidu, notriec otru, abi krīt, turklāt taranētājs ļoti spēcīgi atsitas ar pauri pret asfaltu. Šajā brīdī biju nereāli priecīgs, ka visi ir ķiverēs – citādi es te savā priekšā ieraudzītu viņa smadzenes, kas sirdsmieram nu nepavisam neveicina.
Tas viss notika sekundes simtdaļās, un tieši manā priekšā (vai man blakus? Nevaru atcerēties). Par laimi, bīstamajā līkumā dežurē speciāli cilvēki, tāpēc ceru, ka viss beidzās labi. Tagad, laikam ejot, es sāku domāt – vai tikai pusaudža trajektorija nebija tāda tāpēc, ka viņam priekšā bremzēju un pozīciju mainīju es? Pat ja tā, vainīgs tik un tā ir viņš, jo līkums ir iepriekš zināms kā bīstams, un jābremzē ir laikus, nevis pēdējā brīdī.
Avārijas shēma, es zilā krāsā, vaininieks sarkanā.
Īsāk sakot, man ļoti, ļoti paveicās, jo no nelaimes mani šķīra skaitītas sekundes, vai drīzāk pat sekundes daļas.
Jebkurā gadījumā, dodamies tālāk.
Kā jūs zināt, Sigulda atrodas diezgan paugurainā apvidū. Kaut kur līdz distances vidum braucās salīdzinoši viegli, pēc tam – arvien grūtāk un grūtāk. Un, ja pa taisno man vēl izdevās turēt 25-30 km, tad kalnos tie 20 vairs nesanāca, reizēm nokritās līdz pat 14. Ņemot vērā manu un ričuka svaru, tas ir saprotami – no kalna man ir vieglāk, bet pret kalnu krietni smagāk nekā visiem citiem. Parastos cilvēkus es apdzinu, bet lūk sportiskie pret kalnu jau apdzina mani.
Savukārt pretī mums brauca retie šosejnieki, blakus dažreiz pabrauca garām policisti uz motocikliem – viņi aiztur tos, kuri brauc bez numura vai ķiveres – atrasties distancē nelegāli nedrīkst. Periodiski gadījās arī iestrēguši to nelaimīgo auto, kuri par braucienu iepriekš nebija dzirdējuši, un nebija izvairījušies šajā laikā bāzties Siguldā.
Trasē bija vairākas vietas, kur varēja atpūsties un iestiprināties. Vienā reāli vajadzēja apstāties. Vēl divās deva ūdeni un banānus – tieši gaitā. Pēc tam vēl kādus 200-500 metrus viss ceļš bija nosēts ar mizām, par laimi, tikai labajā pusē. Es ne ūdeni, ne banānus nenovērtēju – par vēlu pamanīju. Par laimi, man bija ūdens velopudelē, lai gan tur bija palicis maz, un sākumā pat netaisījos ņemt, domāju, ka iztikšu. Un lūk – neiztiku gan, jo mute izžūst zibenīgi, un ar ūdeni ir daudz patīkamāk.
Starp citu, nav noslēpums, ka pa labu ceļu braukt ir daudz vieglāk, tāpēc profiņi centās izstūrēt uz tām asfalta daļām, kur nav plaisu, kas ne vienmēr ir iespējams, jo plūsma traucē.
Starp citu, distances garumā es periodiski satiku vietējos iedzīvotājus un līdzjutējus, kuri uzmundrināja dalībniekus ar kliedzieniem, svilpieniem, taurēšanu un dauzīšanu.
Bet trases beigās gaidīja baiss pārbaudījums – šausmīgais kalns pēc tilta (kas ir bijis Siguldā, tas zina). Ceturtdaļa cilvēku tajā kāpa kājām, pārējie knapi vilkās. Es kā traks sportists braucu stāvus, kā saka, "dejotājas stilā". Atkal, tāpat kā gadījumā ar nomali, biju pārsteigts, ka neviens tā nedara. Acīmredzot cilvēkiem spēka nemaz nebija palicis, bet varbūt visi, kas tā darīja, jau bija aizbraukuši pirms manis. Es pat pāris reizes sabijos, ka tā pēc noteikumiem nedrīkst, jo no aizmugures kaut ko kliedza. Bet izrādījās, ka viņi uz tiem, kas iet kājām, bļāva "nesportiski". Pats gan es kliedzu meitenei, kura arī brauca tāpat kā es: "davaj, davaj". Tas mums tagad Latvijā ir starptautisks vārds, tāpēc arī rakstu ar latīņu burtiem. Meitene, par nelaimi, tempu neizturēja un palika iepakaļ.
Man toties ļoti palīdzēja treniņi uz eliptiskā trenažiera ar lielu slodzi sporta zālē, uz kuru eju – tas ir ļoti līdzīgi braukšanai stāvus pret kalnu. Tā nu kalnā es apdzinu veselu pūli – citādi būtu atbraucis vēl vēlāk. Bet tā es kruti uzbraucu augšā lepnā vientulībā, pat ne pūlī. Visi pārējie palika aizmugurē, kamēr kalnā neuzrāpās.
Jāsaka, ka tas bija reti smagi, un ģīmjus es taisīju laikam diezgan baismus visa kāpuma laikā un vēl drusku pēc tā. Bez jebkādiem pārspīlējumiem fiziski sāp to izturēt, un es jums savu pieredzi atkārtot neiesaku, ja regulāri nenodarbojaties ar sportu. Man kājas sāpēja nedēļu pēc brauciena, tā ka paši saprotat.
Toties finišā jau braucu pat bez rokām, kā tāds zīmulis.
Starp citu, atbraucu es 1143., lai gan varu nozvērēties, ka domāju un iepriekš redzēju, ka biju 1008. Kopumā finišējušo dalībnieku bija 3006, tā ka es biju labāks par pusi, un pat ievērojami labāks. Pēc mana velokompja, starp citu, es atbraucu nevis 1.24, bet 1.16.
Lūk, mans rezultāts:
pos. Nr Vārds Uzvārds Gads velo Laiks -t dist kmh
1143 4950 Vladislavs Kugeļevičs 1983 Scott 1:24:04 +0:30:22 26,7
Iekļauties stundā, man šķiet, man pagaidām ir nereāli, tāpēc nākamgad rēķināšos ar kādām 1.10, ja paveiksies.
Lūk visi rezultāti briesmīgā fixed width columns formātā, un pat tajā pašā ir kļūdas. Gribēju apstrādāt tos Excelī un uztaisīt smuku statistiku, bet formāts ir tik stulbs, ka jāpārtērē vēl laiks konvertēšanai, un to negribas. Varbūt vēlāk vēl to izdarīšu.
Sanāca tā, ka es atkal visu neuzrakstīju, tāpēc nākamajā rakstā beidzot būs nobeigums.